Par fanātiskajām beztauku diētām ārsts un zinātnieks Sergejs Kuzņecovs šausminās: nabaga organismam tādi eksperimenti var beigties ar slimībām. Pat visapjomīgākajam resnulim savas šūnas katru dienu jāpabaro ar taukvielām. Tiesa, ir svarīgi, ar kādām taukvielām.

Cilvēkam katru dienu ēdienkartē vajadzīgi 30 procenti taukvielu, uzskata S. Kuzņecovs. Tauki dod vislielāko enerģiju, visas mūsu šūnas ir būvētas no taukiem - lipīdiem.

Reabilitēsim speķmaizi 
Katrai taukskābei ir sava vieta organismā un vielmaiņas procesā. Ļoti daudzi vitamīni, piemēram, E un A, šķīst tikai taukos, tāpēc, ja taukvielu trūkst, organisms tos uzsūkt nevar un paliek bez šiem vitamīniem. Cilvēkam vajadzīgs pat speķis, kas satur specifisku taukskābi oleīnskābi. Organismam ir noderīgi gan dzīvnieku, gan augu tauki. 
«Uzturam jābūt harmoniskam, tajā nedrīkst radīt deficītu,» uzsver ārsts. Tie, kas, nekonsultējušies ar ārstu, stihiski izlemj izsviest no ēdienkartes taukvielas, riskē iedzīvoties dažnedažadās slimībās, tostarp nervu un ādas kaitēs. 
Ja kāds izlēmis, ka todien atļausies 50 gramu cūkas speķa, tad dienas normai vēl vajadzētu divas trīs tējkarotes augu tauku. Tiesa, nebūs viegli izrēķināt, cik īsti tauku dienā apēdam. Daudzi produkti, tostarp bulciņas un cepumi, satur slēptos taukus, par kuriem pat neiedomājamies.

Rafinētie konkurenti 
No augu taukiem cilvēkam visvērtīgākās ir nerafinētās eļļas. Pat viena tējkarote eļļas dienā var mūs apgādāt ar vajadzīgo daudzumu eļļā paslēpto taukskābju un citu vērtīgo vielu. 
Lielveikalos sarindotās plastmasas pudeles gan slēpj citādu eļļu - rafinēto. Nerafinētā, kas parasti ir arī dārgāka, jāmeklē rūpīgāk. S. Kuzņecovs rafinētās eļļas lietošanai neapstrādātā veidā neiesaka - rafinēšanas procesā mainās taukskābes molekulas. Sākotnēji molekulai ir īpaša forma, kas pielāgota kā atslēga, lai tā varētu savienoties ar šūnu. Rafinējot molekulas forma mainās un kļūst līdzīga šķērēm, kas var bojāt membrānas šūnas. Toties cepšanai derīgākas ir tieši rafinētās eļļas, jo nerafinētajām, atskaitot olīveļļu un rapšu eļļu, cepšanas laikā veidojas kancerogēni savienojumi. Nerafinētās eļļas arī daudz īsāku laiku uzglabājamas, parasti tās jāizlieto mēneša vai pāris mēnešu laikā. 
Dažus atbaida specifiskā piegarša, kāda ir daļai nerafinēto eļļu. Taču ir eļļas, piemēram, ķimeņu, kurām ir fantastiska garša. Par rafinēto eļļu ražotāju reklāmas trikiem S. Kuzņecovs gan nosmaida - ja uz rafinētās eļļas rakstīts, ka tā satur E vitamīnu, tad patiesībā deva ir tik niecīga, ka dienā vajadzīgajai E vitamīna normai būtu jāizdzer litrs eļļas. Tā gan izdotos iemantot nevis E vitamīnu, bet caureju. Tikpat absurds ir uzraksts, ka eļļa nesatur holesterīnu. Kā gan augu eļļa vispār var saturēt holesterīnu, ja holesterīns ir dzīvnieku vai cilvēku tauki?

Brīnumu kvintesence 
Nerafinēto eļļu izvēle nav nemaz tik niecīga, tikai jāatrod, kur tādas var iegādāties. Ir nerafinēta saulespuķu eļļa, rapšu eļļa, olīveļļa. Ingvera eļļa, ciedru eļļa. Un pat tādi brīnumi kā sarkanā āboliņa eļļa, ķimeņu eļļa un ķirbju eļļa. Aptiekās dažkārt atrodamas aristokrātiskās naktssveces un tējaskoka eļļas. Patiesībā eļļu sortiments ir teju vai neizsmeļams - uz zemes ir tūkstošiem sēkliņu, saknīšu un citu augļu sastāvdaļu, no kurām var izspiest eļļu.  
Tikai otro gadu Latvijā tiek spiesta eļļa no ķirbju sēklām. Ungārijā un Austrijā ķirbju eļļa bija populāra arī agrāk, taču Latvijā, kur saimnieces ķirbi prot izmantot tūkstoš veidos, līdz eļļai nebija aizdomājušies. Tiesa, ne no visu šķirņu ķirbjiem var spiest eļļu. S.Kuzņecova Zinātniski pētnieciskā fonda veselības laboratorijā sēkliņas žāvē, izloba ar trauku mazgājamai mašīnai līdzīgu ietaisi un pēc tam spiež ar spieda.
Vislatviskākā eļļa laikam ir senā gavēņa eļļa - lineļļa, kuru tagad iesaka gan onkologi, gan dietologi. Linsēklas satur bezgaldaudz dažādu vērtīgu vielu, taču, ja šīs sēkliņas vienkārši ieceptas maizē vai iebērtas trauciņā, mēs tās izlaižam caur organismu tranzītā, neko no tām negūstot. Kurš gan apgalvos, ka kādu sīko sēkliņu pārkodis. Tāpēc uzturzinātnieki iesaka tās iepriekš sasmalcināt vai spiest eļļu.

Pļava eļļas pudelītē 
Jaunums āboliņa pļavām klātajā Latvijā ir sarkanā āboliņa eļļa - izrādās, to iegūst no āboliņa sēklām. Āboliņš un lini dabā ir viens no bagātākajiem fitohormonu avotiem. Arzemēs reģistrēts no āboliņa sēklām gatavots farmakoloģisks preparats, domāts hormonu estrogēnu aizvietošanai sievietēm klimaktērija periodā. 
Ciedru eļļu iegūst no ciedru riekstiem, un tā satur gan taukskābes, gan visu Mendeļejeva tabulu organismam vajadzīgo elementu. 
Viens no pirmajiem medikamentiem cilvēces vēsturē ir ingvers, kas pirms 5000 gadiem lietots pret visām kaitēm - no astmas līdz holerai. Ingvera eļļa ir dārga, jo ingvers ir sauss, taču šo eļļu nav jālieto pa tējkarotei, bet gan pa pilienam, un tā vienlaikus ir arī dabiska antibiotika. 
Ar maigi lielisku garšu var lepoties ķimeņu eļļa. Latvietis ķimenes liek pie siera, pie pīrāgiem un bulkām, pie rupjmaizes un desām - visur. Taču tā mēs gūstam tikai 95 procentus no smaržīgo sēkliņu vērtības, jo ari ķimenes lielākoties mūs šķērso tranzītā. 
Ir arī citādas eļļas. Veselības laboratorijā pašlaik strādā pie magoņu, burkānu.-sēklu un anīsa eļļām. Tām gan vēl vajadzīgi ķīmiskie izmeklējumi un zinātniskie dati.

Zāles? Ēdiens? 
«Ir lietas, kuras es kā zinātnieks un ārsts nespēju izskaidrot,» atzīst S. Kuzņecovs - Sēklas un no tām izspiestā e||a satur ne tikai laboratoriski konstatējamas lietas. Vienlaikus tās nes sevī kaut ko citu, taustāmi nereģistrējamu - laikam jau vērtīgu informāciju. 
«Man nav tiesību teikt, ka tās īr zāles, tās ir tikai pārtikas eļļas,» atgādina ārsts. Tiesa, piemēram, rapšu eļļu Kanādas zinātnieki jau pasludinājuši par nākotnes pretveža zālēm. Bet Tibetas medicīnas teorētiķi uzskata, ka eļļa atšķirībā no pulverīšiem, tabletēm un tinktūrām ir vispilnīgākā zāļvielu izmantošanas forma. «Lai tava barība būtu arī tavas zāles,» teicis viens no medicīnas sentēviem. Un lielas robežas starp labu pārtiku un zālēm, kā izrādās, tiešām nav.

FAKTI 
• Ingvereļļa satur līdz 400 bioloģiski aktīvu vielu, kurām piemīt antitoksiska, antimutagēna, tonizējoša, pretiekaisumu, antioksidantu, pretvīrusu, pretmikrobu un antiparazītu iedarbība. Tā normalizē iekšējo mikroflotu. 
• Ķimeņu eļļai piemīt spazmolītiska, nomierinoša, antibakteriāla un pretsāpju ietekme. 
• Ķirbju eļļa satur tokoferolus,protohbrofilus, karotinoīdus. flavonoīdus un neaizvietojamās taukskābes. Tā ir dabīgā cinka avots. 
• Sarkanais āboliņš ir bagāts ar bioloģiski aktīvām vielām, sevišķi ar izoflavīniem - fitoesterogēniem, kas darbojas kā hormonu aizvietotāji.